Gints Polis par piedzīvoto Indijā. Saruna notiek 2012. gada 7. janvārī.
Ar Gintu pa tālruni sarunājas Sv. Gregora kristīgās misijas centra direktors Raimonds Mežiņš, pierakstīja Anda Mežiņa.

No 2011. gada 22. novembra LELB mācītājs Gints Polis atrodas savā otrajā Indijas apmeklējumā, kur uzturas un darbojas Annas Irbes Latviešu ev.lut. baznīcā Indijā (AILELB Indijā) kopā ar AILELB fonda Indijā vadītāju Violetu Džanaki Stīvenu un viņas vīru Ričardu Huperu. Gints Indijā uzturēsies līdz 20. februārim. LELB saites ar Indiju iesākās 1924. gadā ar misionāres Annas Irbes aizbraukšanu uz šo tālo zemi, lai rūpētos par sievietēm un bērniem.

Kā tev iet, esot tālumā?
Esmu pie veselā saprāta un fiziskās kustības, mēs te kaut ko čubināmies un darbojamies atbilstoši esošai situācijai. Nav nekādu katastrofu un nav arī te nekāds kūrorts vai mājas. Toreiz (2011. gada martā) mēs bijām ciemiņu statusā, tagad ir ikdiena un realitāte.

Kādu tu saredzi savu lomu šobrīd tur?
Nekādus galējus lēmumus es nepieņemu un kopsavilkumus vēl neizdaru.. visus secinājumus izdarīšu 20. februārī, jo manas domas mainās atkarībā no situācijas. Ar bīskapa Pāvila Brūvera palīdzību esmu domājis par kādu iesvētīšanu evaņģēlistu kārtā. Te ir 4 evaņģēlisti, kuri jau darbojas un ir arī viens vīrs, kurš visu kopā ar viņiem dara draudzēs, un redzu, ka būtu labi, ja viņš arī varētu būt evaņģēlists. Mēģināšu viņam kādus jautājumus sagatavot un rīkosim eksāmenu un tad jau redzēs. Mūsu reālais pienesums šeit varētu būt, ka no Latvijas uz 1-3 mēnešiem brauktu kāds mācītājs un palīdzētu viņiem mācības izpratnē pieaugt. Kā arī, ja ir kādi cilvēki, kuri grib izgaršot, ko nozīmē misijas kalpošana ārpus ierastās vides, tad te to var iegūt. Es dodu no savas puses teoloģiskās zināšanas, izjūtot to vietējo situāciju, mēģinām gandrīz katru dienu satikties ar viņiem. Ir kādas lietas, kuras viņi nemaz nezina. Šeit nevar prasīt no viņiem to, par ko viņiem nav nojausmas. Piemēram, elementāra altāra sakārtošana vai gatavošanās Sv. Vakarēdienam. Tas nenozīmē, ko gudri mācīt; jo šie vīri jau gadiem desmit ir darbojušies draudzē un daudz ko zina.

Kas tev līdz šim ir bijis visgrūtākais?
Es zināju, ka man ir slikta angļu valoda. Bet es nedomāju, ka būs tik grūti. Bet tās lietas, kas attiecas uz Baznīcu un dievkalpošanu, un Bībeles stundām, tad mēs saprotamies.. mēs saprotam, par ko ir runa un kas ir teikts..

Kā ar ēdienu un slimībām?
Ir bijušas kādas saslimšanas, kādas dažas dienas pabiju uz gultas, vai tas bija vīruss vai vainīga pārtika, to nezinu. Bet slimība strauji uznāca un arī strauji atkāpās. Bija arī iesnas, bet nekas tāds, kas būtu zem jautājuma – varbūt braukt mājās – tā nav.

Kāda ir tava ikdiena?
Vairāk vai mazāk visas dienas ir līdzīgas. Ciematiņā ir hinduisti, islamticīgie un kristieši. Viņu visu ikdiena maļas savā starpā.. tagad no 14.-16. janvārim hinduistiem ir kādi svētki.. un viņi ir samācījušies no islamticīgajiem, lietot skaļruņus. Tāpēc šajā periodā ap 3:30 naktī viņi skaļruņos dod vaļā savas štelles – skaita mantras utt. Bet šeit ļoti bieži pazūd elektrība un tad ir klusums.
2-3 reizes nedēļā mums ciemā ir Bībeles stundas. Tad mēs esam kopā un pārrunājam. Es vēl esot Latvijā, ierakstīju tamilu valodā Bībeli un kādas dziesmas, un tad to varu atskaņot. Visu laiku arī kādi cilvēki nāk no malas, jo kādi zina, ka te ir arī Violeta un Ričards un viņi nāk runāties, pēc palīdzības utt. Dažas dienas bijām uz kalniem atpūsties, tas ir 2 km augstumā. Šodien bijām uz Annas Irbes kapavietu. Izbraucām ap plkst. 9:00 no rīta, attālumi ir lieli un braukšana reizēm ir ļoti lēna ceļu dēļ. Esam šodien nobraukuši apmēram 500 km. Kad esam ciemā, mēs katru vakaru ejam kopā uz vakara lūgšanām, tur ir lasījumi un lūgšanas.
Viena lieta, kas man varbūt nepatīk, ir tā, ka trīs dienas pirms Ziemassvētkiem mazie puikas un viņu audzinātāji brauc uz apkārtējiem ciematiem (kādi ir saģērbušies par salavečiem), viņi dzied un vāc ziedojumus skolai un kalpošanai. Tas man vairāk atgādina Halovīnus.. bet tā ir viņu tradīcija un es šobrīd esmu viņu mājās.

Kas tev pietrūkst?
Ar savējiem sarakstos ar īsziņu palīdzību, protams, ka ir ilgas pēc mājām, pēc savas vides, saviem cilvēkiem. Ja visu laiku ir pierasts būt kopā ar sievu un meitu, tad pietrūkst.. bet jebkurā gadījumā, es to zināju, ka būšu prom 3 mēnešus. Man šobrīd ir ļoti liels prieks runāt latviešu valodā ar tevi.

Mūsu sarunai nedaudz pievienojas Violeta..
Gints ir ļoti labs palīgs, jo viņš ir mācītājs, bet es esmu tikai skolotāja. Mums ir Bībeles studijas.. Aicinu jūs lūgt par mums un par darbu, ko darām, lai izdarām pareizās izvēles.

Varbūt ir kādas konkrētas lūgšanu vajadzības?
Mums ir tikai viens mācītājs.. Lūdziet, lai viņš dara to, kas viņam jādara un dod vairāk iespēju citiem, kur viņi ko var izdarīt.. Lūdziet arī par draudzēm, kādas no tām ir ļoti mazas.. lai cilvēki iepazīst Jēzu.. arī par Baznīcu šeit.. lai Baznīca ir svēta vieta.. Pīters ir sācis pats vadīt lūgšanas.. tas regularizē Baznīcas dzīvi.. Gints ir darbojošs mācītājs, kurš zina, ko dara… Mēs cenšamies kopā padarīt regulārākas svētdarbības un cilvēku attiecības ar Dievu..

Turpinās saruna ar Gintu.. Kā tev ar naudu un iztikšanu?
Tīrie izdevumi, kas saistīti ar kalpošanu te tiek dalīti uz 3 daļām, jo mēs te esam trīs. Esmu aicinājis viņiem sarēķināt, jo vairāk kā mēnesis pagājis, lai viņi saka, cik esmu tagad iztērējis.. bet pagaidām vēl nav savilkti gali. Bet šobrīd liekas, ka ar to finansējumu, kas man ir pieejams, ir pietiekoši. Mēs arī kādas reizes esam runājuši ar Violetu par kādu atbalstu no mūsu Latvijas Baznīcas puses. No mūsu Baznīcas budžeta šeit nekāds atbalsts nav gaidāms un viņi to saprot, un viņi nav ilūzijās par to. Bet viņos ir izsalkums un vēlme, lai būtu kāds mācītājs, kurš var viņus uzfrišināt ik pa kādam periodam. Būt mācītājam šeit un kalpot kādā no draudzēm un pastiprinātāk mācīties tamilu valodu – tas īsti viņiem nav vajadzīgs, jo cilvēki viņiem šeit ir. Tas ļoti labi sasaucas man kopā ar to, ko mēs mācījāmies PVI (Pastorālās vadības institūtā) vasarā – ka tie cilvēki jau šeit ir un viņi grib darboties… viņiem tikai no tā piena ir pamazām jāpāriet uz karbonādēm.. jo te nav vakuums, te nav džungļi.. te nav ar mačetēm jācērt un jāiekaro jaunas teritorijas.. te ir draudzes, te ir evaņģēlisti un te ir šis viens mācītājs. Bet tas, ko mēs varam, ir šī palīdzība teoloģisko lietu izpratnē. Nevis valdīt pār viņu ticību un nevis mums būt kā gudriniekiem, kuri zina, kā ir pareizi,  bet būt vienkārši ar to mūsu pieredzi, un esot kopīgi ar viņiem tajā, ko viņi dara.
Tas ir arī reālākais, ko mēs varam dot. Jo to jau nu gan mēs varam, ka 5-6 nedēļas gadā ir kāds cilvēks, kurš viņiem palīdz stiprināt kalpošanu un palīdz arī viņiem pašiem augt.
Protams, te ir daudz iespēju diakonijas un žēlsirdības kalpošanā. Te to var visā krāšņumā izbaudīt un sev uz kādiem jautājumiem atbildēt.

Vai arī tev tas palīdz savādāk kādas lietas saredzēt?
Es to nemaz nevaru aprakstīt, jo es jūtos kā notikumu veseluma iekšienē. Mainās skats, kā skatos uz cilvēkiem. Cilvēki ir te un viņi gaida tevi kā cilvēku. Tā pieredze, kas ir viņiem, tā mums Latvijā nav… un arī otrādi.. mēs abpusēji tiekam stiprināti..
Mēs Latvijā Baznīcā bieži esam giganti teorijā, bet kad praksē jādod cilvēkiem ēdiens.. bieži tas ēdiens nav ēdams.. Piemēram, kādreiz mājās Latvijā, kad ir jāiet apmeklēt kādi cilvēki, ienāk cilvēcīga negribēšana to darīt.. pašam jautājums rodas – priekš kam man to vajag? Bet tiem cilvēkiem tas ir vajadzīgs. Un var jau arī uz šo misiju tā skatīties – Vai mums to vajag? Bet tas ir ar egoistisku piesitienu. Cilvēkiem, kuri ir šeit, tas ir ļoti svarīgi. Jo joprojām jebkura lieta, jebkurš vārds, kas saistīts ar Latviju un mūsu Baznīcu, te tiek uzņemts ar lielu pietāti. To mēs, esot savās mājās, pat neiedomātos. Tā ir atsauce, ka tiem cilvēkiem tas ir nepieciešams. No sava skatījuma zinu teikt, ka mums visām trim Baznīcām (LELB, LELBāL un AILELB Indijā) būtu ļoti svētīgi šo sadarbību uzturēt kopā.
Pirms došanās mājup aicināšu šīs Indijas Baznīcas vadītājus, lai viņi savas nākotnes vēlmes uzliek uz papīra un es tās varu aizvest uz Latviju. Man patīk, ka mums savā starpā ar Violetu un Ričardu ir ļoti atklātas sarunas. Jo atklātāki un godīgāki mēs esam viens pret otru, jo atvērtāk arī citi skatās uz mums.